Kā es Ievu apprecēju

Kā es Ievu apprecēju

Uncategorized 0 Comment

Parasts puiša stāsts. Nekas tāds, ar ko dalīties Facebook. Tomēr man, cilvēkam, kurš ikdienā neraksta, gribas jums to pastāstīt. Kā es Ievu apprecēju.

Mēs iepazināmies Draugiem.lv. Toreiz tā bija vieta, kur “tusējās” visi. Neesi “draugos”, tātad esi nulle. Skarbi? Jaunieši tādi ir, jā.

Es apskatīju viņas profilu, pēc laika viņa apskatīja manu. Kādreiz tā bija – tu mani, es tevi. Tieši viņa bija tā, kas man pirmā uzrakstīja. Man toreiz bija bail vērt vaļā vēstuli. Tomēr es paskatījos, izlasīju un atbildēju. Tā sākās mūsu stāsts. Ar vēstuli “Draugos”, kurā bija viens vienīgs “Čau”.

Ieva bija meitene, kurā neiemīlējās no pirmā skatiena. Viņa vienkārši sev nepievērsa lieku uzmanību. Varbūt tā arī labāk, jo tieši es biju tas, kas pamanīja meitenē to īpašo degsmi, dzirkstelīti un cilvēcisko atdevi dzīvei. Viņā virmoja dzīvesprieks un viss tas, kas man šķita tik aizraujošs. Es iemīlējos. No otrā acu skatiena. Jo tieši otro skatienu es veltīju viņas dvēselei.

Mēs sākām satikties, gājām uz randiņiem, smējāmies, runājām par mākslu, gleznojām, skatījāmies kino… Un tad bija pirmais skūpsts. Maigs, gaišs un tik juteklisks, tomēr tai pat laikā liegs un nevainīgs. Pēc tā nesekoja vētra kā filmās. Mēs turpinājām mierīgi attīstīt savas attiecības – teātris, galerijas, opera, izbraucieni uz laukiem… Mēs sapratām, ka esam viens otram. Mēs vienkārši bijām tik ļoti saderīgs pāris.

mākslas-galerijaToreiz mākslas galerijā es viņai kādā gleznā parādīju gredzenu, kas pirkstā uzgleznotajai dāmai. Jautāju – “Skaists, vai ne… Tev piestāvētu.” Viņa pasmaidīja un nodūra acis. Man tas izteica visu – ir laiks, īstais laiks. Es izvilku kārbiņu no savas bikšu kabatas un neko lieki nebilstot uzvilku gredzenu viņas smalkajā pirkstā. Viņa metās man ap kaklu un smējās kā maza meitene! Cik tas bija laimīgs mirklis gan viņai gan man!

Pēc trīs mēnešiem, nieka trīs mēnešiem, kas nebūt nepagāja kāzu rīkošanas stresā es atceros sevi kliedzam vedējtēvam – “Gredzeni, kur ir mūsu gredzeni?!”. Tagad man tas liekas smieklīgi, bet toreiz manī bija bailes par neizdošanos, par izgāšanos un milzīga histērija. Gredzeni taču bija manas žaketes iekškabatā.

Pasmējāmies, apmainījāmies laulības riņķiem un saskūpstījāmies. Vīrs un sieva.

Jūs nespējat iedomāties, kāda manī toreiz bija laimes sajūta. Es zvērējos viņu mīlēt un būt uzticīgs līdz nāve mūs šķirs. Ziniet? Arī nāve mūs nešķirs, nekad. Tagad es šo rakstu un jūtos nedaudz muļķīgi. Pieaudzis vīrietis, salkans un tik ļoti romantisks. Bet tieši to mana sieva manī mīl.

Vīrieši, nebaidieties izpaust jūtas, ja vēlaties redzēt savu sievieti laimīgu. Man blakus ir sieva, nu jau arī mazā meitiņa, un es esmu laimīgs. Tāda ir cilvēka būtība – būt laimīgam.

Leave a comment

Search

Back to Top